For Åre trip GPS and Jagermeister were the best assistants


Places:
To explore: ,

 

 

Janvāra sākums. Mēs braucam! Uz Zviedriju! Uz Åri! Slēpot!

Kas var būt vienkāršāk, mums stāstīja mūsu igauņu draugi – Stokholmā jūs nobrauksiet no prāmja, atradīsiet norādi uz E4 ceļu un tad tik mauciet tos 650 km. Galā tiksimies

Ups, tās tur laikam ir mašīnas, kas sāk braukt ārā no prāmja. Un ko mēs te vēl darām 8 stāvā?

.

 

100 km aiz Stokholmas. E4 ceļš. Kaut kā paliek aizvien zaļāks. Un arī saule stipri spiež acīs.
– Kaspar, vai tev nav kaut kas pret sauli?

125 km aiz Stokholmas. Tas pats E4 ceļš.
– Kaspar, tev taču bija GPS. Paskatāmies, ko tas rāda.
– Viss kārtībā, braucam pa E4. Virziens… tieši uz dienvidiem. Ē, veči, vai tā Āre tiešām iznāk uz dienvidiem no Stokholmas?
– ..nu tieši uz dienvidiem nav, bet kaut kā ieslīpi tur bija
– Ok, gan jau vēlāk ceļš pagriezīsies…

 

150 km aiz Stokholmas
– Baigi karsē. Moška piestājam tankštellē. Pie viena karti nopirksim.
– Starp citu, džeki, vai ievērojāt, ka uz tās norādes Stokholmā bija rakstīts E4 S. Moška bija arī N virziens?

 

Norrkopingas benzīntankā
– Labdien, vai jums ir karte un vai vēl tālu līdz Ārei?
– Āre.. būs kādi 850 km, brauciet tik līdz Stokholmai un tad skatieties ceļu tālāk!
– Piedodiet, mēs jau bijām Stokholmā. Vai tad kaut kā taisnāk nevar?
– Nuu.. neesmu nekad tā braucis, diez vai kaut kā taisnāk sanāks. Tur taču ir kalni

 

Zviedrijas lauki. 150 km no vietas, kur uzzinājām, ka līdz Ārei ir 850 km.
Esam ievadījuši GPSā mūsu galamērķi. Tagad braucam pa taisno gaisa līniju

 

Ziedrijas meži netālu no Norvēģijas robežas.
Navigācijā iesaistās Jāgermeistars. Atzīmējam 300 km līdz Ārei. Ir ideja iebraukt Ārē no Norvēģijas puses, sak, to nu gan tie igauņi nebūs gaidījuši.

 

Pusnakts. Āre.
Igauņus apsteigt neizdevās, bet palīst zem 1000 km stabili. Nedaudz.

 

Rīts. Āre. Viena parasta diena uz kalna.
Ir jau nedaudz drūma tā daba – saule tā īsti neuzlec, kad jau pamale sāk sārtoties rietam. Kāds brīnums, ka šamējie mīl sīvo.

Nekas, nekas. Nav jau tā, ka jātaustās pa tumšo mājup. Viņiem te ir arī apgaismotās trases.

Bet ar to laistīšanos brilli gan aizsit ciet. Vienreiz nošļūc no kalna un tad atkal visu ceļu kasi laukā.

Var, reku, distancīti ap ezeru izskriet. Dikti skaisti un veselīgi.
Veselīgi paņemt līdzi lukturīti, jo no 15 km apgaismoti ir tikai pirmie 5. Un ja nu lācs!

Vēl veselīgi ir paņemt sīvo līdzi no mājām. Lielveikalā redzamā vietā ir izlikts tikai 2.8 grādīgs sidrs un 3.5% aliņš, laikam bērniem. Savukārt lielo dzērieni noslēpti pie veļas pulveriem. Padomā, cik viltīgi! Pudelītes glītas, ir gan visīts, gan populārākie liķierīši, tikai, ja ieskatās, visas tādas pustukšas. Lasu: koncentrāts. Tātad visīša garšu es nopērku lielveikalā, bet šmigu taču katrs sevi cienošs zviedrs dzen pats savā mājā. Sanāk tāda kā veselīgāka, ekoloģiskāka saimniekošana – pārtikšana tikai no dabīgiem produktiem.

Vēl varētu pastāstīt, ka viņi gatavojas lidošanai kosmosā. Veikalos milzu stendi ar kosmonautu barības tūbiņām, sākot no kaviāra un beidzot ar salami.

Vēl varēju nopirkt ķeblīti. Parastais skolas ēdnīcas ķeblītis, kam sēžamvietā pienagloti četri nolauzti slēpju gali. Tā jau ērts, bet beigās ķeblītim tomēr nesanāca nauda (5000 SEK iznāk kādi  400 Lati). Gan jau varēja kaulēties, bet lai nu paliek nākamai reizei.