Istanbul during Ramazan – the most sacred month for Muslims


To explore: , , , , , , ,

Austrumu naktis. Cik daudz gan par tām bērnībā lasīts! Un pusmēness – neiztrūkstošs atribūts gan oficiālajās valstu regālijās, gan lūgšanas namu – mošeju noformējumā. Islāma valstīs visi svarīgākie notikumi ir saistīti ar Mēness kalendāru. Gads sākas ar Hidžras dienu, kad Muhameds pārcēlās no Mekas uz Medīnu (skat arī adventures.lv Sahāras piezīmēs), bet savu kulmināciju sasniedz gada devītā mēneša Ramadāna (Ramazan) laikā.

Devos turp oktobra sākumā – laikā, kad visā arābu pasaulē skati ir vērsti šī debesu spīdekļa virzienā. Lai gan gadsimtu garumā viss ir precīzi izskaitļots un nekādi pārsteigumi it kā nav gaidāmi, visi tomēr gaida kādu  apstiprinājumu Mēness ieiešanai pieaugošā fāzē. Parasti kāds uzticams astronoms nāk klajā ar saviem novērojumiem un visi arābu mediji tūdaļ steidzas izziņot Islāma vissvētākā mēneša Ramadāna iestāšanos.

Dienas laikā, no saullēkta līdz saulrietam, pilsētā valda ierastā rosība, tomēr kaut kas ir nedaudz savādāk. Musulmaņi šajā laikā nedrīkst ne ēst, ne dzert, ne pīpēt (pat ne smēķēt), ne nodarboties ar seksu.

Centrālā elektronikas tirgotāju ieliņa – te cita starpā lielā izvēlē ir skaļruņi un rupori mošeju torņiem, lai varētu pārraidīt mullas uzsaukumus.

Te pat piekrastē pietauvojies kāda nacionālā TV kanāla nofraktēts kuģis, kas visu dienu tiešraidē pārraida speciālo Ramadāna svētku programmu –  intervijas ar populāriem cilvēkiem

Ramadāna laiks gan nenozīmē, ka arī pārējiem jākar zobi vadzī – gandrīz visas ēstuves strādā savā ikdienas ritmā, vienīgi šefpavārs nevar īsti pagaršot, ko viņa virtuve šoreiz savārījusi. Biroji arī darbojas, cilvēki nāk uz darbu, lai gan liela jēga jau no tā, protams, nav.

Tirgi strādā, bet tādai īstai kaulēšanai nedaudz pietrūkst asuma, īpaši uz pēcpusdienas pusi.

Tuvojoties vakaram tirgotāji kļūst aizvien gurdenāki – iedomājieties paši, visu dienu bez ēšanas un iemīļotās… iemīļotās cigaretes.

Bet, kad pamale beidzot sāk iekrāsoties vakara toņos, pilsēta atdzīvojas, ļaudis kļūst rosīgāki, skatās pulkstenī, ieklausās TV un radio ziņās. Ielas kafejnīcās uz restēm tiek sviestas svaigas zivis, uz iesmiem parādās jauns kebabs, visi gatavojas TAM mirklim. Un tad vienā brīdī visu zemi pāršalc ziņa par saules rietu un Ramadāna svētki iet vaļā. Nomaļākās bodītes tiek strauji klapētas ciet un cilvēku tūkstoši plūst uz mošejām un gadatirgus laukumiem.

Mošeju torņos izkarinātie rupori atdzīvojas.
Visu pilsētu pārņem mullas dedzīgie saucieni: Mullas dziesma

Stambulas Zilā mošeja slejas pāri visai pilsētai, rotāta Allahu slavinošām lampiņu vinjetēm. Mošejas pagalmā šajā svētku laikā ierīkots grāmatu tirgus, kurā tirgo Korānu, citu reliģisko literatūru un vienkāršus stāstus par Muhameda un citu izredzēto zemes gaitām.

Pie ieejas durvīm valda liela rosība, vieni velk nost apavus, citi jau nāk laukā un velk tos atkal kājās. Sievietes ķer pēc lakatiem, kurus te pat var saņemt, ja kāda iemesla pēc nav paņēmušies līdzi.

Mošejas iekšpusē ienācēju plūsma uzreiz sadalās – veči slīd uz centru, kur stadiona lieluma platība noklāta paklājiem. Virs galvas slejas zilie kupoli 20 stāvu mājas augstumā.

Savukārt sievietes godbijīgi tek maliņā, kur aizmugurē viņām paredzētas īpašas ložas. Citās mošejās sievietes arī iekšā dodas pa atsevišķām ieejas durvīm.

Kad kārtējā lūgšana beigusies, visi metas tirgus laukuma vilinošajā smaržu un garšu mutulī. Nu var ēst , dzert un pīpēt līdz pat rīta ausmai. Apkārt valda turku kafijas un svaiga kebaba aromāts.

Tā nu es te sēžu pilnmēness naktī vienā ielas ēstuvē un prātoju, cik gan atjautīga un piesaistoša ir Islāma reliģija. Kristieši veselu mēnesi gavē un tad kā balvu saņem vienu pamatīgu mielastu. Musulmaņi svētā Ramadāna laikā gavē katru dienu un svin katru nakti. Vai tas nav neaizmirstams piedzīvojums, ko gribās gaidīt atkal un atkal. Nu ko, nākamgad, kad Šaabānu kalendārā atkal nomainīs Ramadāns, vismaz viens Eiropietis laikam atkal būs tur – Austrumos

Epilogam: dzīve ir jātver tāda, kāda tā ir. Un varbūt labi, ka man pazīstamā valodā  nodrukātā prese mani sasniedza tikai atceļā,  vairs nekādi nespējot sabojāt iespaidus par lieliskākā vistas kebaba baudīšanu.